श्लाघ्याङ्गसन्निवेशो यः सुरम्याङ्गः स कथ्यते ॥
यथा—
मुखं चन्द्राकारं करभनिभमुरुद्वयमिदं
भुजौ स्तम्भारम्भौ सरसिजवरेण्यं करयुगम् ।
कवाटाभं वक्षःस्थलमविरलं श्रोणिफलकं
परिक्षामो मध्यः स्फुरति मुरहन्तुर्मधुरिमा ॥

ślāghyāṅga-sanniveśo yaḥ suramyāṅgaḥ sa kathyate ||
yathā—
mukhaṁ candrākāraṁ karabha-nibham uru-dvayam idaṁ
bhujau stambhārambhau sarasija-vareṇyaṁ kara-yugam |
kavāṭābhaṁ vakṣaḥ-sthalam aviralaṁ śroṇi-phalakaṁ
parikṣāmo madhyaḥ sphurati mura-hantur madhurimā ||
(Bhakti-rasāmṛta-sindhu: 2.1.45–46)

“One whose [body-] parts are of praiseworthy formation is called one who has beautiful parts (suramyāṅga), as [is described] in [the following verse],
‘A face with the appearance of the moon,
Thighs like elephant trunks,
Arms like the beginnings [i.e., bases] of pillars,
Hands like excellent lotuses,
A chest like a [broad] door panel,
Sides compact,
Midsection lean—
The Slayer of Mura‘s sweetness shines!’”

Categories

, , , ,
Scroll to Top