गवां केव कथा कृष्ण ते तेऽपि भवतः प्रियाः ।
मृगा विहङ्गा भाण्डीरकदम्बाद्याश्च पादपाः ॥
लतानि कुञ्जपुञ्जानि शाद्वलान्यपि जीवनम् ।भवत्येवार्पयामासुः क्षीणाश्च सरितोऽद्रयः ॥
gavāṁ keva kathā kṛṣṇa te te’pi bhavataḥ priyāḥ |
mṛgā vihaṅgā bhāṇḍīra-kadambādyāś ca pādapāḥ ||
latāni kuñja-puñjāni śādvalāny api jīvanam |
bhavaty evārpayāmāsuḥ kṣīṇāś ca sarito’drayaḥ ||
(Bṛhad Bhāgavatāmṛta: 1.6.116–117)
“[Baladeva to Kṛṣṇa in Dvārakā:] Why talk like this [only] of the cows, O Kṛṣṇa? The animals, birds, and trees like the bhāṇḍīras and kadambas—they all too are dear to you. The creepers, multitudes of bowers, and greenswards have all offered their lives to you alone. The rivers and hills too are emaciated [in your absence].”